Ēriks Apaļais

Ēriks Apaļais gleznojot pievēršas attēla un valodas, laika un atmiņas pētniecībai. Dažkārt viņa darbi šķiet tuvāki lingvistikai un semiotikai nekā tēlotājai mākslai, jo glezniecībā mākslinieks strādā nevis ar tēliem, bet zīmēm. Tā ir subjektīvi precīza zīmju sistēma, kurā var sastapt it kā bezgaisa telpā peldošas atvērtas grāmatas, burtus, sniegavīrus un citus motīvus, kas nereti norāda uz to, kā pats mākslinieks virzās cauri slidenajai atmiņu un pagātnes teritorijai. 

Ēriks Apaļais aktīvi strādā ne tikai ar paša, bet arī ar savu vecāku un vecvecāku dzīves stāstiem un traumām. Glezna “Zaļais krēsls” no sērijas “Tukums–Tomska” ietiecas gan ģimenes, gan kolektīvajā vēsturē. Tā reflektē par latviešu deportāciju uz Sibīriju padomju okupācijas laikā, kurā cieta arī Ērika vecmamma. Atmiņām atkāpjoties pagātnē, mākslinieks cenšas tās izglābt, vienlaikus atzīstot, ka tās nav satveramas. Tāpēc šī cikla gleznas apdzīvo neskaidro telpu starp atmiņām un to rekonstruēšanas grūtībām, vēsturi un mītradi, realitāti un iztēli.

Tukums–Tomska (Zaļais krēsls). 2019.